Pick Language

Laura Vinogradova

laura-vinogradova

Laura Vinogradova, born in 1984, is a Latvian writer of children and adult literature. She studied business management at Riga Technical University and did not start writing until she was 30. Her first published book was a story for children, Snīpulītis no Snīpuļciema (Baby Long Nose from the Long Nose Village, 2017), followed immediately by two collections of short stories: izelpas (exhalations, 2018) and Lāču kalns (Bear Hill, 2018). In 2019, she published a book for children in two volumes, called Mežpasakas (Tales of the Forest). Her latest book, Upe (The River, 2020), has been shortlisted for the Annual Latvian Literature Award. She currently lives in Riga and works at the Museum of Literature and Music.

 

  • EUPL Year: 
    2021
  • EUPL Country: 

Winning Book

Upe (The River)

The life of Rute is prosperous, but it is filled with an emptiness made more and more intolerable by memories of her harsh childhood, longing for a long-lost sister, painful thoughts about a mother in prison and an inability to open up to (the) people closest to her, her husband included. Rute never knew her father, but when he dies leaving her an inheritance of a country house by the river, she escapes – escapes from the city, from people, from herself. She needs not only to escape, but to try and learn to live with the pain caused by her sister’s disappearance – a pain that she has lived with for 10 years. Living in her father’s country house on the riverbank, she gets to know her neighbours, but, most of all, she gets to know the river … a river that becomes her symbolic sister.

upe

Publishing House

Email Address: 
Organisation: 
Zvaizgne ABC

Excerpt

Pirms

Dinai patīk pie Rutes. Tāds siltums viņas mājā. Tāds, kuram nav ne jausmas par vēju ārā. Ieejot māsas dzīvoklī, Dina uzreiz novelk zābakus, zeķes un basām kājām ilgi stāv un sildās. Rutei ir siltās grīdas, Rutei ir viss.

– Ko tu dari? – Rute smejas.

– Ārā esi bijusi?

– Nē, es strādāju. Kas tur ir?

– Vējš, mazo māsiņ, vējš.

– Te arī. – Rute atkal smejas un pūš Dinai virsū elpu.

Pēc tam viņas dzer kafiju. Rute pasūta picu. Dinas skatiens klīst pa virtuvi. Tas badīgi ķer visu skaisto, jo pie Rutes ir skaisti. Silti un skaisti. Dažreiz Dinai gribas to Rutei pārmest. Pārmest, ka viņa ir izrāvusies. Pārmest, ka Stefans viņu ir izrāvis. Jo Dina netiek prom. Netiek prom no aukstuma. No vientulības. Un dažreiz Dinai liekas, ka viņa nemaz nedrīkst tikt prom. Nedrīkst izrauties. Nepienākas izrauties. Tad viņa dusmojas uz Ruti. Jo arī Rute nedrīkstēja dzīvot šeit. Nedrīkstēja iepazīt siltas grīdas un mīļumu. Nedrīkstēja apkarināt visus plauktus ar gaismas virteņu bumbām.

Rutei uz palodzes burkā aug tējas sēne. Kad Dina to pamana, viņa aizrijas ar kafiju un smieklos klepo.

– Kas tas tāds? – Dina rāda ar pirkstu.

– Tējas sēne, – Rute skaidro.

– Kāpēc ap burku aplīmētas mežģīnes? – Dina atkal smejas.

Rute mazliet uzmet lūpu un neatbild.

– Tā man kaut ko atgādina. – Dina kļūst domīga un vairs nesmejas.

– Tējas sēni? – Rutes balss ir pilna ar sarkasmu.

Bet Dina šūpo galvu. Atved picu. Abas ēd taukainiem pirkstiem un par sēni aizmirst.

– Nāksi pavadīt? – Dina jautā Rutei, bet māsa purina galvu.

– Gribu vēl patulkot.

Viņas cieši apskaujas, Rute vēl pamet Dinai gaisa buču, un durvis aizveras.

Pēc tam viss notiek pārāk ātri, lai saprastu. Pārāk ātri, lai kliegtu. Pārāk stipri, lai pretotos. Dina izkāpj no 6. tramvaja Mārkalnes ielas pieturā un dodas uz mājām. Iela, pa kuru viņa iet, ir klusa un tukša. Ielas malās stāv dažas aukstas automašīnas un sarkans mikroautobuss. Bezsniega janvāris ir vēja pilns, un Dina iebāž galvu dziļāk šallē. Tas ir tāds īss mirklis – no mikroautobusa izlec trīs vīrieši, sagrābj Dinu un uzmauc viņai galvā maisu. Kā tādu nedzīvu lelli paceļ un iemet mikroautobusa aizmugurē. Neviena kliedziena. Nevienas kustības. Dina sastingst un ļaujas, jo kādā dzīves brīdī ir pārtraukusi pretoties.

Viņa klusi guļ mašīnas aizmugurē un mēģina domāt. Vai viņai sāpēs? Vai viņa izdzīvos? Vai tas būs ātri? Bet viņa nevar padomāt. Tas sasodītais prāts ir ieslodzīts maisā. Viss ir ieslodzīts, arī bailes. Dina tās nejūt. Tas, ko viņa jūt, ir slapjas un aukstas bikses viņai cieši klāt. Apčurājusies. Mikroautobuss, šķiet, ir izbraucis no Rīgas, jo tagad ceļš ir taisns, līgans un viņi brauc ātri. Dina guļ savās čurās, sarāvusies kamoliņā, ar maisu galvā. Pēkšņi Dina atceras, ko viņai atgādināja Rutes tējas sēne.

 

Dina toreiz bija varbūt desmit gadus veca. Vienā dienā māte, neko nejautādama, viņu un māsu aizveda dzīvot pie Aigara. Nē, mājās mēs neatgriezīsimies, viņa paskaidroja meitenēm un vairs par šo jautājumu nerunāja. Māte mīlēja Aigaru tikpat ļoti, cik pirms tam mīlēja Vladimiru, vēl pirms tam Igoru un kaut kad pa starpu arī Jāni. Aigars nebija slikts, viņš meitenes lika mierā. Viņš nekad ar māsām nerunāja, un arī viņas ātri vien iemācījās nerunāt. Meiteņu runāšana un smiešanās nozīmēja zilu aci viņu mātei. Māte mīlēja Aigaru arī ar zilu aci, tāpēc māsas nesatraucās.

Pašā sākumā māsām nebija savas istabas, tāpēc viņas gulēja kopā ar māti un Aigaru. Aiz skapja viņām paklāja vatētu segu un iedeva mazu naktslampiņu. Tomēr tur bija tumšs. Katru nakti Dinai bija jādzird mātes elsošana, krākšana un Aigara vaidēšana. Jau pirmajā naktī Dina un Rute savu “gultu” piečurāja. Dinai bija kauns to teikt mātei, bet viņa saņēmās un pateica. Viņām iedeva tīru palagu, bet nākamajā naktī un arī aiznākamajā notika tas pats. Dina pamodās uz slapjas vatētās segas, un uz palaga bija liels, dzeltens pleķis. Viņa uzvilka džinsus un gāja uz skolu, bet ap kājām visu dienu juta to drēgnumu. Mātei viņas vairs neko neteica, jo tik daudz tīru palagu jau nebija. Un māte bija aizņemta, patiešām. Aigars gribēja ar viņu visu laiku būt kopā. Viņam nepatika, ja māte gribēja paspēlēties ar Dinu un Ruti.

Aiz skapja māsas nodzīvoja vairākus mēnešus. Katru nakti viņas čurāja. Dažreiz nevarēja saprast, vai apčurājusies ir Dina vai Rute, vai varbūt abas. Viņas pētīja pleķus uz palagiem, lai to saprastu, bet kāda tam vairs nozīme? Tāpat palagi bija mitri. Tāpat smirdēja. Tāpat tajos bija jāguļ atkal. Pa dienu Dina atsedza palagu un cerēja, ka tas reiz beigsies, ka viss izžūs un viņa vairs nečurās. Bet čurāja. Un arī Rute čurāja.

Tad viņas tika pie savas istabas un pārvācoties māte pirmo reizi ienāca viņu Aizskapijā. Ieraudzīja piečurātos palagus. Vatētā sega, uz kuras māsas gulēja, bija sākusi pelēt. Māte klusēja, un arī meitenes klusēja. Par čurām jau nerunā.

Savā istabā bija labāk. Viņām bija pašām savas gultas un tika iedotas plēves, ko palikt zem palagiem. Pirmās dienas Dinai gulta bija sausa. Viņa bija priecīga, jo domāja, ka ir uzvarējusi čurāšanu. Rutei gan gulta vienurīt atkal bija slapja, bet māsa vēl maza. Māsa vēl neprata.

Kādā naktī Dina pamodās un gribēja uz tualeti. Bet tualete bija ārā un, ejot uz to, bija jātiek garām Aigara istabai. Ja nu viņa Aigaru pamodina un viņš sadusmojas? Ja nu spārda māti? Jo Aigars tā dara, kad kļūst dusmīgs. Tādos dusmu brīžos izskatījās, ka māte viņu tomēr nemīl, bet tas nebija tiesa. Mīlēja. Paraudāja, sasmērēja uzsistos zilumus un mīlēja atkal.

Dina domāja un izdomāja. Uz galda bija palikusi burka, kurā bija ūdens otu mazgāšanai. Viņa pačurās tur. Meitene pietupās, palika burku zem sevis un mēģināja tumsā tajā trāpīt. Viņa piečurāja burku pavisam pilnu, mazliet siltas čuras notecēja arī gar rokām. Bet tas nekas, Dina bija priecīga, ka tik labi izdomājusi. Gulta paliks sausa, un viņa neies uz skolu smirdoša. Viņa paslepus sanesa istabā vēl dažas burkas, ko atrada sētā. Piečurāja arī tās. Kad beidzās burkas, Dina iečurāja vāzē, kura stāvēja meiteņu istabā, jo Aigaram vāzes nepatika. Kad vairs nebija, kur čurāt, viņa piečurāja bļodiņu, kas palikta zem puķu poda.

Retu reizi Dina nesa savus traukus iztukšot. Tiešām retu reizi. Tāpēc piečurātie trauki kļuva tumši, pilni duļķēm. Tie izskatījās kā tējas sēnes. Tagad Dina atceras.

Mikroautobuss apstājas. Dinu izrauj ārā, un viņa cauri maisam sajūt mitro jūras gaisu. To viņa atceras, jo Vladimirs, kuru māte mīlēja, dzīvoja pie jūras. Tāpēc jūras gaiss ir mazliet arī viņas bērnības gaiss. No bērnības jau arī cilvēks sākas. Viņa ievelk dziļi sevī mitro gaisu un izgaršo to. Un sajūt asu sāpi pakausī. Tad ir tumsa.

Contact Details