Image of the author Daina Tabūna.
Winning Book Image
Image of the author's book cover.

Daina Tabūna was born in 1985 and is a Latvian writer. She graduated from the Latvian Academy of Culture, specialising in Theatre, Film and TV Drama. Since 2000 she has been publishing prose and articles in cultural media. Her short story collection Pirmā reize (The First Time), a contemporary coming-of-age book, was shortlisted for the Annual Latvian Literary Award 2014 as the best debut of the year. Tabūna’s stories have been published in the UK by The Emma Press, bearing the title The Secret Box. Tabūna’s works have also been translated into Lithuanian, Slovenian, German, and Chinese.

In 2022, Daina Tabūnas' story for children Lasis Stasis und Atlasijas okeāns (Salmon Sammy and the Ocean) was published. It was nominated for the Jānis Baltvilks award in children and youth literature and included in the long list of the Latvian Literature Award in the category "Best work for children".

In 2023, her first novel Raganas (Witches) was published.

EUPL Year
EUPL Country
Raganas (Witches)

Daina Tabūna's debut novel “Witches” focuses on a young woman’s search for identity after a painful breakup. Despite her skepticism, Alma turns to esotericism, which includes taking courses with a mysterious priestess. In her dreams, she starts seeing women from different centuries who are social misfits and who seek solutions to crises (unwanted pregnancy, witch trials, political oppression, depression) in magical rituals. Alma begins researching the history of witchcraft and eventually translates her spiritual experiences and dreams into stories, which become a kind of healing therapy. Gradually, Alma becomes aware of herself, discovers her voice and power. Themes such as self-acceptance, spirituality, religion, the feminine experience, the relationship with oneself and the world (family, friends, lovers) appear in the novel.

Agent / Rights Director

andrejs@satori.lv
Ascendum

Publishing House

+371 29276531

Excerpt

Excerpt

Kad visas izteikušās, Priesterienes palīdze visām salej krūzēs tēju, kas gatavota no īpaši izraudzītiem augiem. Kamēr dalībnieces to malko, Priesteriene sāk stāstīt par dievietēm. Viņa runā par šumeru Inannu, kas tika nogalināta, pakārta pie āķa un trīs dienas vēlāk augšāmcēlās – vairāk nekā tūkstoš gadu pirms Jēzus. Viņa stāsta par indiešu Kali – šausminošu, asinskāru, iznīcinošu, bet vienmēr taisnīguma pusē esošu. Priesteriene piemin Gaju un Freiju, Māru un Persefoni. Viņa skaidro, kā ikviena no dievietēm ir kāda no Mātes Dabas šķautnēm un līdz ar to – daļiņa no katras sievietes, no katras šai telpā esošās.

Tad visas tiek aicinātas iekārtoties pēc iespējas ērtāk, vislabāk – atgulties uz paklāja starp spilveniem un aizvērt acis. Tiek ieslēgta mūzika, un Priesteriene sāk noturēt meditāciju. Klausītājas tiek izvadātas pa pļavām un birzīm, gar strautiem un kokiem, līdz tiek aicinātas iztēloties kāpnes, pa kurām lēnām jākāpj augšā. Kad sasniegts beidzamais pakāpiens, katrai no iesaistītajām ceļojums būs jāturpina vienatnē.

Līdzīga veida meditācija bija arī iepriekšējā sesijā. Toreiz, kad Priesterienes balss bija apklususi, Almu pārņēma neliels apjukums. Vai viņai tagad kaut kas būtu jāredz, prātā jāuzrodas kaut kādiem tēliem? Nekas tāds nenotika. Viņa domās sāka piekasīties skanošajai mūzikai – kā tā neatbilst viņas iekšējām izjūtām un drīzāk traucē, nekā palīdz; piemiegtām acīm centās palūrēt, kā šai mirklī izskatās citas, it kā tas varētu ko līdzēt. Nokratīja domas par iepirkumu sarakstu, ko neviļus jau bija sākusi sacerēt. Uz meditācijas beigām Almai tomēr izdevās uztaustīt stīgu, kas likās daudzmaz atbilstoša – tā bija tāda kā saraustīta montāža, atmiņas par dažādām vietām. Tur bija mežs netālu no vecmammas lauku mājas; tur bija nomaļā pludmale, uz kuru viņa reiz vidusskolas laikā spontāni aizstopēja ar draudzenēm; tur bija Bulgārijas kalnu ceļš, ko Alma bija mērojusi pārgājienā, kad piedalījās jauniešu apmaiņas programmā. (No tādām atmiņām, kas saistījās ar Robertu, viņa tīšām izvairījās, par tām likās labāk nedomāt.) Viņa atcerējās saules, vēja, ūdens šļakstu pieskārienus savai ādai; kā viņa šajās vietās bija jutusies brīva un priecīga, kaut vai uz mirkli.

Taču, kad dažas pārējās padalījās ar savu meditācijas pieredzi, Alma saprata, ka acīmredzot ir darījusi to nepareizi.

Viņa bija pārsteigta – un, jāatzīst, sajuta arī zināmu skaudību – par to, ar kādu nopietnību citas dalījās ar izvērstiem, fantasmagoriskiem sižetiem; viens pat ietvēra vietējo slavenību piedalīšanos. Ko šie tēli varētu nozīmēt, runātājas lūdza izteikt versijas. Tu to visu vienkārši izdomāji, Almai gribējās atcirst. Taču balsī viņa izteica tikai pāris atturīgas simbolu interpretācijas.

Šoreiz viņa ir izlēmusi, ka darīs tāpat kā citas – dos vaļu fantāzijai, sacerēs kaut kādu brīnumpasaku ar sevi galvenajā lomā. Ja jau pārējās tā var, tad var arī viņa. Kad Priesteriene aicina doties augšup pa kāpnēm, Alma prātā pārtin duci dažādu variantu – ļodzīgas virvju trepes; nodeldētus šķērskokus uz stāvas meža takas; platus marmora pakāpienus. Visbeidzot, kad Priesteriene likusi spert jau pēdējo, desmito soli, Alma ierauga tās pašas akmens kāpnes ar izvītajām margām, pa kurām šodien uzkāpusi šurp. Tad Priesteriene apklust. Tālāk ir jāiet pašām.

Labi, Alma nolemj, ja reiz kāpnes ir no šejienes, tad tepat vien jāturpina. Viņa izdomā nevis iet, bet gan levitēt mazliet virs grīdas, kā to nesen darījusi sapnī; iztēlojas, kā pārlaižas pāri slieksnim, cauri priekšnamam, garām jaku un zābaku rindai, tad ieslīd šai pašā telpā. Domās Alma ierauga visas pārējās sievietes, aizvērtām acīm, nogūlušās uz grīdas, dažas atstutējušās pret sienu. Vai te ir arī Priesteriene? Nē, Alma nolemj, te galvenā būs viņa pati. Viņa nolaižas pavisam tuvu dažām no līdzgaitniecēm – tā, ka var sajust viņu elpu, izpētīt poras uz viņu deguniem. Vai šeit atrodas arī pati Alma? Jā, turpat savā vietā, starp sagurušo vēža vīra kundzi un jauniņo, jūsmīgo tuneļu meiteni. Alma nolaižas pie sava ķermeņa – aplūko pavisam sīkās rieviņas uz pieres un ap muti, atpazīst vēnas uz rokām, kas, saliktas virs vēdera, viegli cilājas ieelpā un izelpā. Noturēt sižetu nav viegli – nemitīgi nākas sasprindzināties, lai iztēles ainas neiestrēgtu un neizplēnētu; taču pamazām viņa sāk to mazliet izbaudīt. Viņa izdomā savienoties ar savu ķermeni, ienirst tajā un atkal paceļas augstāk virs grīdas. Meditācijas mūzika uzņem apgriezienus, un Alma sajūtas ēverģēlīgi. Visām būtu jālido, viņai ienāk prātā. Vienā no pēdējām naktīm viņai sapnī bija sanācis ar skatienu kustināt priekšmetus – sākumā mazus, kā karoti vai grāmatu, bet beigās izdevās noturēt gaisā pat zvārojošos veco laiku televizoru. Sapņos lidināt baru cilvēku viņa droši vien nejaudās vēl ilgi, bet šeit – kādēļ ne! Alma iedomājas, kā, viņai paceļot augšup rokas, no grīdas atraujas visas telpā esošās sievietes. Tūlīt pat pēc Almas pavēles atdarās vaļā logi, lai katra varētu lidot, kur labpatīk. Dažas atver acis un uzreiz izlaižas ārā, citas paliek tāpat guļus stāvoklī, tikai tagad maigi līgojoties sprīdi virs zemes. Alma uzmet viņām pēdējo skatu un izvirpuļo ārā arī pati.

Planējot pāri savai krēslojošai pilsētai, viņa ātri saprot, ka nejūt salu. Drēbes kļuvušas liekas, un viņa atbrīvojas no tām. Virs Brīvības ielas Alma nolaižas zemāk un panerro nejaušos kājāmgājējus. Kāds iedzēris tēvainis cenšas aizķert Almas baso stilbu, bet viņai izdodas izvairīties. Bariņš pusaugu meiteņu tver pēc telefoniem un sāk filmēt kailo sievieti, kas plivinās tām virs galvas; no pareizticīgo baznīcas iznākusi tantiņa met krustus un purpina lūgšanas – Alma parāda viņām visām mēli. Bet šādi izklaidēties viņai ātri apnīk, un Alma, atkal izlavierējusi starp trolejbusu vadiem, uzņem augstumu.

Viņu pārņem dzinulis doties prom no pilsētas. Viņa pārlaižas pāri jumtam mājai, kur dzīvo Roberts; tad arī viņas pašas ēka uzzibsnī un izgaist aiz muguras. Jau drīz zem viņas plešas satumsis mežs un pie apvāršņa sāk iezīmēties jūra. Savos sapņos Alma jau ir lidojusi virs siliem un aizskārusi koku galotnes, laidelējusies pāri ūdeņiem. Bet tagad viņa atskārst, ka nekad nav uzdrošinājusies izmēģināt, cik tieši augstu debesīs var pacelties; kaut kas tur vienmēr biedējis, spiedis uz leju. Alma sasprindzina prātu un sāk brāzties augšup.

Viņa izlaužas cauri mākoņiem, ierauga vēl pēdējos saules starus, kas atblāzmo pie horizonta; tad vēl viens biezs, šķietami necaurbrienams mākoņu slānis. Viņa traucas ātrāk un ātrāk, līdz saprot, ka nonākusi izplatījumā. Zeme palikusi aiz muguras. Almas ķermenis kaut kur pa ceļam ir sairis un atdalījies, bet apziņa turpina nesties starp planētu plejādēm, asteroīdiem un miglājiem. Šeit nav, no kā baidīties. Viņa turpina orbitēt starp zvaigznēm, it kā tā būtu vienīgā lieta, ko viņai jebkad bijis paredzēts darīt.